Mats Ek and Sylvie Guillem – SMOKE

Maybe most breathtaking dance ever.

Tev balto vai brūno cukuru?

Image

Jeb slaucēja dienasgrāmatas pirmais un pēdējais ieraksts…

Reizēm viss ir diezgan vienkārši – lai gribētos kaut ko nesaprātīgi mainīt, vajag vai nu piespiesties, vai arī būt iekšķīgai sajūtai, kas nudien liek justies neērti. Nu, apmēram tā kaut kā.

Tad-nu-lūk. Reiz sieviešiem ierasto deviņu gaidību mēnešu garumā man sanāca dienēt starp 20 pavisam īstām pakaļām, pareizinātām ar astoņi- šitāds cīpars caur manām rokām iztekalēja vesalu 3 stundu garumā ik dienas dažu labu dien. Galvenais, ka visas pakaļas bija vizmaz vienu metru virs manas galvas.

Iedomājies, tu esi priekšnieks, bet tavi pakļautie var vienkārši nesaturēt, nē, viņi tam nekad nav bijuši mācīti. Es biju aptuvens otrā pasaul’s kar’ polit-ieslodzītais pēdējās gaitas gal’punkta bedrē, uz kuras malas stāvošie nevis šāva, bet pļūtīja – nevis pret manu, bet ar manis paša gribu. Es tā biju izvēlējies – būt slaucējs. Iespējamība tam, ka kāds man varētu “uzdirst” (arī pa īsto) tajā dzīves periodā, brīvi izvēlētā ~10 minūšu laika sprīdī, bija teju 20 reizes lielāka nekā tagad, kad darbs ir pamatā ar cilvēkiem nevis lopiem.

Ja man jautātu “kāda ir tava labākā dzīves pieredze?”, tad es zibenīgi atbildētu “sūdi un piens”. Jo tikai tagad esmu jau sen sapratis tādas vecajo vectēvu frāzes kā “tur, kur sūdi, tur iraid arī ēdmaņa” – tas man nebij skaidrs līdz brīdim, kamēr nejutos reāli sūdos līdz ausīm, un tomēr – pie dabas vēlīgi nesavtīgā pupa. Kas gan var izskaitīt šos skaistos mirkļus, kad vakarā pēc darba apkaltušie sūdu šļakatu randomā saņemtie rotājumi tiek skaloti privātās (īst’nībā īrētās) vagonetes 60×60 cm dušā, kurai nav strūkliņu klausules, bet tikai atvere ar vienu smagu strūklu.

Image

Īst’nībā jebkuram mūsdienu vidējā, mazā, zemā, nestabilā līmeņa menedžerim (krānam), izrunājot vārdu “sūdi”, vajadzētu likt pavadīt [vizmaz] 1 mēnesi fermā. Govju. Kālab? Tādēļ, ka šie cilvēki citādā ziņā nekad i neaptvers, ka “sūdi” apjoma ziņā var būt daudz taustāmāki un grūtāk bīdāmāki, nekā viņi savos kuslajos pilsētnieķeļu prātiņos ir iedomājušies esam. Tā teikt – sūdu čupas parbīdes manevram var nepietikt ar vienu Fērgusona traktora šķietami nikno jājienu sūdu rampas kalngalā. Manuprāt, katram dzīvē ir jāiztīra [vizmaz] viens kārtīgi piedirsts putnu būris, lai viņš būtu tiesīgs teikt kaut ko tamlīdzīgu zilbēm “nu gan ir sūdi” vai ka viņš zina, kas ir “sūdi – lielāki kā piektajā gadā”.

Tikai tajos brīžos, kad mani mīļie lopi atbilstoši rutīnai tika slaukti no dienas dienā, man kā cilvēkam bija iespēja saprast tādus vārdus kā “slaukt” un “bizness”. Pats interesantākais, ka to visu – to, ko deviņus mēnešus no vietas darīju – nosapņoju iepriekšējā seksīgā “zaķa” cisku apskāvienos, kad man vēl nebija ne mazākās jausmas, kas notiks manas nākamības ietvaros. Zaķis pēcāk mani pameta. Teiksim tā – es biju pārāk lielos sūdos, lai zaķis mani gribētu.

Vienudien, kad biju sācis ap “[pulkstenc]: četri” strādāt pie dienišķo pupu četrrindēm, mani iztrūcināja fizioloģisks dabas aicinājums iztukšoties “pa lielam” vai citiem vārdiem “būt vai nebūt biksēs klucim – tūliņ, pēc brītiņa”. Apsvērdams iespēju variantus, ātri izšķīros par saplūšanu ar dabu nevis ar savu vagoniņu, kur reālas kūts smaciņa varēja traucēt tikai cilvjus, kuri nebija ieklimatizējušies fermas dzīvē.

Nekad iepriekš nebiju dirsis tik daudzu acu pāru priekšā, turpat kūtī. Tur nebija nekā netikla, tur pat nebija pārākuma apziņas par to, ka es to māku darīt uz pakāļkājām nevis uz visām četrām. Īst’nībā kaut kā savādi tā sajusties – ja nu nākamajā dzīvē kāda “svētāka govs” par citām man izdomā sacīt: “vecīt, ar tevi ir cauri, tu liki kluci tā, kā tev to nevajadzēja darīt! Es tevi nosūdzēju visuvarenajam! Tev ceļš tagadiņ ir tikai viens – elle!”

Nē, nu, OK, es, protams, varēju ielāčot savā 2-istabu vagoniņā ar saviem sūdainajiem, vienreiz mēslu dakšas caururbtajiem velingtoniem (gumijniekiem) un nolikt kluci civilizēti, izmantojot iesmaržinātu tualetes ruļļa saplucināto kvadrātu sauju. Es to nedarīju, tāpēc, ka man likās, ka nav jēgas. Man likās, ka būdams bišķi kā lops es ietaupīšu savas cilvēk-darba stundas un galu galā – gana sūdainu pēdu nepiebradātu vagoniņa idilli.

Vismaz es jutos bišķi tuvāks tiem nabaga lopiem, kuru aktīvais izmantošanas laiks kā slaucamām govīm ir ~ 8 gadi. Varbūt 2 vai 3 laktācijas. Citām gan jau ka vairāk. Jo īst’nībā cilvēks ir tas pats lops – tikai kluci viš’ liek civilizētāk nekā pārējie lopi plus pa vakariem patērē čipsus un vīnu. Nē, patiešām! Vai patētiski? Nez, nez.

Sajūta, ka esmu starp pasaules garkājainākajām “modelēm” nepameta mani nevienu dienu, kopš viņas ieraudzīju un iemīlēju. Pie tam es kā cilvēks un “priekšnieks” (priekšā stāvošais nieks) nekad nevarēju būt drošs par to, ka 
manu “modeļu” garās, sūdainās kājas pēkšņi neietrieksies manā fizionomijā tikai tā vienīgā iemesla dēļ, ka pupiem piekāros no kreisās – ne no labās puses.

 Image

Domājot par savu tagadējo pēcnācēju, man liekas, ka viņam līdzvērtīga pieredze noderētu gana labi, jo tādos brīžos, kad cilvēks ir viens kā pirksts ar pasaulē sirdīgākajiem lopiem, viņa spēja izsvērt to, kas ir īsti sūdi un kas ir īsts piens (graudi un pelavas) pieaug nesamērīgāk nekā tad, kad visa mūža garumā tiek bezdēts tik vien kā kāda ofisa krēslā, par kuru patiesībā nav nojausmas, vai tas ir sūds vai laba manta.

Ar to nu stāsts ir galā.

P.S. Foto jemts no paš’ pers’nīgā bilž’ arhīv’ pakaļ’s dziļam dzīlem iekš man’ dator’ “C” disk’.

Kāds te gribēja pasaku?

Reiz bija tāda cilvēku suga, kurai nebija seju, plaukstu un kāju – viņiem visiem varēja būt kājas, plaukstas un sejas. Bet, ņemot vērā viņu “dievišķā materiāla” īpatnības, viņu dievs, radot šo cilvēku sugu, vadījās no “dievišķā praktiskuma” puses un izlēma, ka viņiem nevajag kājas, plaukstas un sejas, – jo tad šīs sejas, plaukstas un kājas ātri nolietotos. Cilvēki neiebilda, jo tāds bija viņu dieva lēmums un tas neiespaidoja ne viņu spēju viegli sazināties, viegli satvert, ne viegli pārvietoties. Vārdusakot viņu spēja būt laimīgiem un visādi citādi dzīvot nemainījās. Tā bija pirmā šo cilvēku sugas rase.

Šie cilvēki savā ziņā bija dievs un dievišķi bija cilvēki – viens vesels. Cilvēki patiesībā varēja neeksistēt, bet dievam savādāk būtu bijis garlaicīgi, viņam būtu jādara tas, ko viņam nepatīk darīt – iznīcināt.
Visi šie cilvēki bija vienādi – viņi nebija atšķirīgi savā starpā – miesiskajā uzbūvē. Arī dzīvnieku pasaulē, dzīvniekiem, piemēram, zirgiem nebija kāju, govīm arī to nebija. Bet tas – kā jau sacīts iepriekš – nekādīgi neiespaidoja ne apartos laukus, ne arī izslaukto piena daudzumu un tā kvalitāti.

Vēlāk, kad cilvēki ar dieva doto prātu bija attīstījušies, viņi radīja pirmos braucošus bezdivriteņus, vēlāk – ātras mašīnas bez riteņiem. Lai viss kustētos pietika tikai ar vienu vienīgu dieva domu.
Viņu lidmašīnas bija bez spārniem, bet lidoja tik pat ātri kā īstu cilvēku lidmašīnas. Viņu dievs par to vienmēr parūpējās. Šie cilvēki dzīvoja mājās, sākumā viņiem bija dažas pilsētas. Nevienai no viņu mājām nebija jumta, bet viņus nekad netraucēja ne lietus, ne vējš, ne arī aukstums. Viņu ideālā temperatūra varēja būt ap 18 grādiem pēc Celsija, teiksim, tā – pie šīs temperatūras cilvēkiem bija stingra miesa un stiprs gars. Veselība turējās.

Šīs cilvēku sugas pasaule nebija pārāk liela – daži Dieva galdi. Vēlāk starp cilvēkiem sākās arī kari, bet vienmēr viņu dievs nogalinātos “iecepa” jaunos cilvēkos. Viņu daļiņa pēc nāves varēja būt ietverta jau kādos citos, jaunos cilvēkos, jo viņu “dievišķais materiāls” bija dievam liels deficīts. Dievs piedeva karus šiem cilvēkiem – viņam bija reizēm pašam interesanti, jo vienmēr varēja vērot cilvēkus un arī vadīt tos. Vēlāk uzradās vēl divi citi dievi, kuri arī sāka radīt citas šīs cilvēku sugas nācijas – sākās vēl nežēlīgāki kari. Bet bija arī miera laiki, atkal un atkal tapa jaunas un jaunas pilsētas bez māju jumtiem.

Bet tad pienāca diena, kad dieviem tas viss apnika un viņa pameta cilvēkus vienus…nē, viņi nebija sadusmojušies uz cilvēkiem, viņiem vienkārši bija apnicis būt dieviem. Viņiem nu bija citi materiāli, viņiem bija radušies citi plāni. Viņi neiznīcināja cilvēkus, viņi ļāva tiem turpināt dzīvot savā nodabā. Cilvēki vairs nezināja, ko darīt. Viņi dzīvo vēl šodien un zin, ka viņu dievi pie viņiem atgriezīsies tikai pēc savas nāves varbūt, varbūt nekad. Varbūt tikai atmiņās.

P.S. Pasakas pamatā ir vistīrākā patiesība & visabsolūtākie meli.

ā, stāsta izskaistināšanai domātās bildes ir pagrābtas no sekojošām vietām…1,2,3.