Motoro Faam – And Condensation

Nez kādēļ šķiet, ka no Japānas nākusī mūzika reizēm ir naiva, varbūt tomēr patiesa.

Advertisements

Inside the performance War Sum Up: Music. Manga. Machines.

Jūtu, ka turpmāk pasaulē aizvien biežāk tiks pieminēts vienas spēcīgas un iedvesmojošas latviešu laicīgās mūzikas komponistes vārds, ļoti nesen mani neticamā un pozitīvā veidā apstulbināja Santa Ratniece ar savu skatījumu uz pasauli un pieeju mūzikai, intervija ar komponisti 14.10.2012. bija klausāma Latvijas Radio 3 – Klasika programmā “Māklsinieka darbistabā”, tika dzirdēti fragmenti no viņas darbiem.  Šodien intereses dzīts ieskatotījos tīmeklī un uzdūros “Kara dabai”. No latviešu laicīgās mūzikas autoriem ir, protams, jābūt nākušam kaut kam par kara tēmu. Ka tik Ēriks Ešenvalds ne tik sen bija uzrakstījis darbu, kura nosaukumu tagad neatminu. Darbs “Brīvība” tas noteikti nebij’, bet pirmatskaņojums bija LU aulā, ja nemaldos. Bet zinu, ka tādu ir radījis Pēteris Vasks – “Litene”, bet tik apjomīga dalība modernās mūzikas skaņdarbu radīšanā kā Santai Ratniecei laikam būs piromreiz. Formāts darbam arī ir pavisam cits – opera.  “Kara daba” noteikti nav klasiski šablonisks darbs, jo tai piemīt skatuviskā inegritāte it visā. Te nu jāpiemin arī Irrepressibles, jo skaņdarbs ir divu mūzikas pasauļu satikšanās – klasiskās un elektroniskās – līdztekus Santai Ratniecei mūzikas satvaru elektronikā ir  radījis viens 10 cilvēku grupas līderis, komponists un mūziķis Džeimijs Makdermots (Jamie McDermott).

“No” teātris – japāņu tradicionālajam  formas teātrim raksturīgie teksti caurvij visu lieldarbu. Tiesa, igauņu komponistam Veljo Tormis ir līdzīgs darbs, kas arī ir pietiekami apjomīgs, bet bez elektroniskās mūzikas un dzīvas balss neiztrūkstošas gaismas tērpu un skatves elementu  simbiozes – “Dzelzs apvārdošana” (“Raua Needmine”/”Curse Upon Iron”). Tematiskā ievirze “Dzelzs apvārdošanai” varētu arī nebūt pavisam cita – atšķirīga pašos pamatos no “Kara dabas” (igauņu valodu diemžēl neprotu, angliskie tulkojumi parasti nepārliecina), tomēr sajūtu līmenī šie abi darbi noteikti katrs definē kaut ko citu, lai arī kara tēma tur ir nenoliedzami vadošā. Izpildījums, lai cik tehniski un izcili labs tas būtu Valsts akadēmiskā kora “Latvija” (diriģents Māris Sirmais) sniegumā, priekš manis tomēr paliek 2.vietā (iespējams, ļoti nepelnīti), jo uzkskatu, ka igauņi spēj darbu izpildīt daudz labāk – tieši valodas skanējuma autentiskuma dēļ – tātad just līdzi, domāt līdzi. Mārim Sirmajam šī spēja iedziļināties nenoliedzami ir ļoti spēcīgi attīstīta.

Kā reiz būtu ļoti interesanti dzirdēt šo “Kara dabu” kādudien arī labāko Japānas mūziķu izpildījumā, jo teksti ir japāņu valodā – pārmaiņus gan dzejā, gan prozā. Domāju, ka Santa Ratniece un arī pārējie šī uzveduma radošie cilvēki kļūs pasaulē ļoti pazīstami. Pamati ir ielikti un ļoti ceru, ka tā būs. Žēl, ka šādu notikumu Latvijas kultūrvidē esmu jau “mazliet” nokavējis (nedaudz vairāk par gadu – šķiet, reizēm pat internets neglābj no “dzīvošanas mucā”), bet esmu laimīgs, ka kaut kas tāds vispār ir radīts un esmu to sev atklājis. Šobrīd ir jau pieejama arī dokumentālā filma par darba tapšanu ar subtitriem sešās valodās, arī latviešu.