Alt-J (∆) – Fitzpleasure

Advertisements

Kāds te gribēja pasaku?

Reiz bija tāda cilvēku suga, kurai nebija seju, plaukstu un kāju – viņiem visiem varēja būt kājas, plaukstas un sejas. Bet, ņemot vērā viņu “dievišķā materiāla” īpatnības, viņu dievs, radot šo cilvēku sugu, vadījās no “dievišķā praktiskuma” puses un izlēma, ka viņiem nevajag kājas, plaukstas un sejas, – jo tad šīs sejas, plaukstas un kājas ātri nolietotos. Cilvēki neiebilda, jo tāds bija viņu dieva lēmums un tas neiespaidoja ne viņu spēju viegli sazināties, viegli satvert, ne viegli pārvietoties. Vārdusakot viņu spēja būt laimīgiem un visādi citādi dzīvot nemainījās. Tā bija pirmā šo cilvēku sugas rase.

Šie cilvēki savā ziņā bija dievs un dievišķi bija cilvēki – viens vesels. Cilvēki patiesībā varēja neeksistēt, bet dievam savādāk būtu bijis garlaicīgi, viņam būtu jādara tas, ko viņam nepatīk darīt – iznīcināt.
Visi šie cilvēki bija vienādi – viņi nebija atšķirīgi savā starpā – miesiskajā uzbūvē. Arī dzīvnieku pasaulē, dzīvniekiem, piemēram, zirgiem nebija kāju, govīm arī to nebija. Bet tas – kā jau sacīts iepriekš – nekādīgi neiespaidoja ne apartos laukus, ne arī izslaukto piena daudzumu un tā kvalitāti.

Vēlāk, kad cilvēki ar dieva doto prātu bija attīstījušies, viņi radīja pirmos braucošus bezdivriteņus, vēlāk – ātras mašīnas bez riteņiem. Lai viss kustētos pietika tikai ar vienu vienīgu dieva domu.
Viņu lidmašīnas bija bez spārniem, bet lidoja tik pat ātri kā īstu cilvēku lidmašīnas. Viņu dievs par to vienmēr parūpējās. Šie cilvēki dzīvoja mājās, sākumā viņiem bija dažas pilsētas. Nevienai no viņu mājām nebija jumta, bet viņus nekad netraucēja ne lietus, ne vējš, ne arī aukstums. Viņu ideālā temperatūra varēja būt ap 18 grādiem pēc Celsija, teiksim, tā – pie šīs temperatūras cilvēkiem bija stingra miesa un stiprs gars. Veselība turējās.

Šīs cilvēku sugas pasaule nebija pārāk liela – daži Dieva galdi. Vēlāk starp cilvēkiem sākās arī kari, bet vienmēr viņu dievs nogalinātos “iecepa” jaunos cilvēkos. Viņu daļiņa pēc nāves varēja būt ietverta jau kādos citos, jaunos cilvēkos, jo viņu “dievišķais materiāls” bija dievam liels deficīts. Dievs piedeva karus šiem cilvēkiem – viņam bija reizēm pašam interesanti, jo vienmēr varēja vērot cilvēkus un arī vadīt tos. Vēlāk uzradās vēl divi citi dievi, kuri arī sāka radīt citas šīs cilvēku sugas nācijas – sākās vēl nežēlīgāki kari. Bet bija arī miera laiki, atkal un atkal tapa jaunas un jaunas pilsētas bez māju jumtiem.

Bet tad pienāca diena, kad dieviem tas viss apnika un viņa pameta cilvēkus vienus…nē, viņi nebija sadusmojušies uz cilvēkiem, viņiem vienkārši bija apnicis būt dieviem. Viņiem nu bija citi materiāli, viņiem bija radušies citi plāni. Viņi neiznīcināja cilvēkus, viņi ļāva tiem turpināt dzīvot savā nodabā. Cilvēki vairs nezināja, ko darīt. Viņi dzīvo vēl šodien un zin, ka viņu dievi pie viņiem atgriezīsies tikai pēc savas nāves varbūt, varbūt nekad. Varbūt tikai atmiņās.

P.S. Pasakas pamatā ir vistīrākā patiesība & visabsolūtākie meli.

ā, stāsta izskaistināšanai domātās bildes ir pagrābtas no sekojošām vietām…1,2,3.