Nico Muhly – Gait

I’ve always loved those little moments when a composer gives comments about his work on some masterpiece of his/her own – this one truly reveals Nico Muhly’s maturity for such forms of music. This by no means is the very music for anyone who recognizes Terry Riley, Steve Reich, Pēteris Vasks and many other composers – in terms of modern classical pieces.

Man vienmēr ir patikuši tie nelielie mirkļi, kad komponists/-te sniedz komentārus par savu darbu pie kāda no saviem skaņdarbiem – šajā gadījumā patiesi atklājas Naiko Mūlija briedums šādas formas mūzikai. Šī jebkurā gadījumā ir visīstākā mūzika tiem, kuri atzīst Teriju Railiju, Stīvu Raihu, Pēteri Vasku un citus komponistus – domājot par modernās klasikas skaņdarbiem.

Tev balto vai brūno cukuru?

Image

Jeb slaucēja dienasgrāmatas pirmais un pēdējais ieraksts…

Reizēm viss ir diezgan vienkārši – lai gribētos kaut ko nesaprātīgi mainīt, vajag vai nu piespiesties, vai arī būt iekšķīgai sajūtai, kas nudien liek justies neērti. Nu, apmēram tā kaut kā.

Tad-nu-lūk. Reiz sieviešiem ierasto deviņu gaidību mēnešu garumā man sanāca dienēt starp 20 pavisam īstām pakaļām, pareizinātām ar astoņi- šitāds cīpars caur manām rokām iztekalēja vesalu 3 stundu garumā ik dienas dažu labu dien. Galvenais, ka visas pakaļas bija vizmaz vienu metru virs manas galvas.

Iedomājies, tu esi priekšnieks, bet tavi pakļautie var vienkārši nesaturēt, nē, viņi tam nekad nav bijuši mācīti. Es biju aptuvens otrā pasaul’s kar’ polit-ieslodzītais pēdējās gaitas gal’punkta bedrē, uz kuras malas stāvošie nevis šāva, bet pļūtīja – nevis pret manu, bet ar manis paša gribu. Es tā biju izvēlējies – būt slaucējs. Iespējamība tam, ka kāds man varētu “uzdirst” (arī pa īsto) tajā dzīves periodā, brīvi izvēlētā ~10 minūšu laika sprīdī, bija teju 20 reizes lielāka nekā tagad, kad darbs ir pamatā ar cilvēkiem nevis lopiem.

Ja man jautātu “kāda ir tava labākā dzīves pieredze?”, tad es zibenīgi atbildētu “sūdi un piens”. Jo tikai tagad esmu jau sen sapratis tādas vecajo vectēvu frāzes kā “tur, kur sūdi, tur iraid arī ēdmaņa” – tas man nebij skaidrs līdz brīdim, kamēr nejutos reāli sūdos līdz ausīm, un tomēr – pie dabas vēlīgi nesavtīgā pupa. Kas gan var izskaitīt šos skaistos mirkļus, kad vakarā pēc darba apkaltušie sūdu šļakatu randomā saņemtie rotājumi tiek skaloti privātās (īst’nībā īrētās) vagonetes 60×60 cm dušā, kurai nav strūkliņu klausules, bet tikai atvere ar vienu smagu strūklu.

Image

Īst’nībā jebkuram mūsdienu vidējā, mazā, zemā, nestabilā līmeņa menedžerim (krānam), izrunājot vārdu “sūdi”, vajadzētu likt pavadīt [vizmaz] 1 mēnesi fermā. Govju. Kālab? Tādēļ, ka šie cilvēki citādā ziņā nekad i neaptvers, ka “sūdi” apjoma ziņā var būt daudz taustāmāki un grūtāk bīdāmāki, nekā viņi savos kuslajos pilsētnieķeļu prātiņos ir iedomājušies esam. Tā teikt – sūdu čupas parbīdes manevram var nepietikt ar vienu Fērgusona traktora šķietami nikno jājienu sūdu rampas kalngalā. Manuprāt, katram dzīvē ir jāiztīra [vizmaz] viens kārtīgi piedirsts putnu būris, lai viņš būtu tiesīgs teikt kaut ko tamlīdzīgu zilbēm “nu gan ir sūdi” vai ka viņš zina, kas ir “sūdi – lielāki kā piektajā gadā”.

Tikai tajos brīžos, kad mani mīļie lopi atbilstoši rutīnai tika slaukti no dienas dienā, man kā cilvēkam bija iespēja saprast tādus vārdus kā “slaukt” un “bizness”. Pats interesantākais, ka to visu – to, ko deviņus mēnešus no vietas darīju – nosapņoju iepriekšējā seksīgā “zaķa” cisku apskāvienos, kad man vēl nebija ne mazākās jausmas, kas notiks manas nākamības ietvaros. Zaķis pēcāk mani pameta. Teiksim tā – es biju pārāk lielos sūdos, lai zaķis mani gribētu.

Vienudien, kad biju sācis ap “[pulkstenc]: četri” strādāt pie dienišķo pupu četrrindēm, mani iztrūcināja fizioloģisks dabas aicinājums iztukšoties “pa lielam” vai citiem vārdiem “būt vai nebūt biksēs klucim – tūliņ, pēc brītiņa”. Apsvērdams iespēju variantus, ātri izšķīros par saplūšanu ar dabu nevis ar savu vagoniņu, kur reālas kūts smaciņa varēja traucēt tikai cilvjus, kuri nebija ieklimatizējušies fermas dzīvē.

Nekad iepriekš nebiju dirsis tik daudzu acu pāru priekšā, turpat kūtī. Tur nebija nekā netikla, tur pat nebija pārākuma apziņas par to, ka es to māku darīt uz pakāļkājām nevis uz visām četrām. Īst’nībā kaut kā savādi tā sajusties – ja nu nākamajā dzīvē kāda “svētāka govs” par citām man izdomā sacīt: “vecīt, ar tevi ir cauri, tu liki kluci tā, kā tev to nevajadzēja darīt! Es tevi nosūdzēju visuvarenajam! Tev ceļš tagadiņ ir tikai viens – elle!”

Nē, nu, OK, es, protams, varēju ielāčot savā 2-istabu vagoniņā ar saviem sūdainajiem, vienreiz mēslu dakšas caururbtajiem velingtoniem (gumijniekiem) un nolikt kluci civilizēti, izmantojot iesmaržinātu tualetes ruļļa saplucināto kvadrātu sauju. Es to nedarīju, tāpēc, ka man likās, ka nav jēgas. Man likās, ka būdams bišķi kā lops es ietaupīšu savas cilvēk-darba stundas un galu galā – gana sūdainu pēdu nepiebradātu vagoniņa idilli.

Vismaz es jutos bišķi tuvāks tiem nabaga lopiem, kuru aktīvais izmantošanas laiks kā slaucamām govīm ir ~ 8 gadi. Varbūt 2 vai 3 laktācijas. Citām gan jau ka vairāk. Jo īst’nībā cilvēks ir tas pats lops – tikai kluci viš’ liek civilizētāk nekā pārējie lopi plus pa vakariem patērē čipsus un vīnu. Nē, patiešām! Vai patētiski? Nez, nez.

Sajūta, ka esmu starp pasaules garkājainākajām “modelēm” nepameta mani nevienu dienu, kopš viņas ieraudzīju un iemīlēju. Pie tam es kā cilvēks un “priekšnieks” (priekšā stāvošais nieks) nekad nevarēju būt drošs par to, ka 
manu “modeļu” garās, sūdainās kājas pēkšņi neietrieksies manā fizionomijā tikai tā vienīgā iemesla dēļ, ka pupiem piekāros no kreisās – ne no labās puses.

 Image

Domājot par savu tagadējo pēcnācēju, man liekas, ka viņam līdzvērtīga pieredze noderētu gana labi, jo tādos brīžos, kad cilvēks ir viens kā pirksts ar pasaulē sirdīgākajiem lopiem, viņa spēja izsvērt to, kas ir īsti sūdi un kas ir īsts piens (graudi un pelavas) pieaug nesamērīgāk nekā tad, kad visa mūža garumā tiek bezdēts tik vien kā kāda ofisa krēslā, par kuru patiesībā nav nojausmas, vai tas ir sūds vai laba manta.

Ar to nu stāsts ir galā.

P.S. Foto jemts no paš’ pers’nīgā bilž’ arhīv’ pakaļ’s dziļam dzīlem iekš man’ dator’ “C” disk’.